Darbības mehānisms

GHRP-6 stimulē endogēna GH izdalīšanos, nevis piegādā pašu GH proteīnu. Howard et al. (1996) raksturoja receptoru, caur kuru darbojas sintētiskie sekretagogi, nošķirot šo ceļu no GHRH receptora. Bowers un kolēģi novēroja palielinātu cirkulējošo GH pēc iedarbības ar pētīto heksapeptīdu, un atbilde bija lielāka, to kombinējot ar GHRH. Viņu endokrīnajos mērījumos tika iekļautas arī prolaktīna un kortizola izmaiņas noteiktos apstākļos. Apvienotā atbilde atbalsta mijiedarbību sistēmā; tā nepierāda, ka peptīdi ir identiski, ka visiem sekretagogiem ir vienāda selektivitāte vai ka hormonālā atbilde sniedz funkcionālu ieguvumu.

Pierādījumu stāvoklis

Bowers et al. (1990) pētīja 18 veselus vīriešus, izmantojot placebo un GHRH salīdzinājumus akūtu atbilžu novērtēšanai. Jaffe et al. (1993) salīdzināja ilgstošu GHRP-6 infūziju ar fizioloģisko šķīdumu deviņiem veseliem jauniem vīriešiem. Viņi ziņoja par GH pulsa amplitūdas un integrētās GH koncentrācijas izmaiņām kopā ar paaugstinātu IGF-I, kamēr pulsa biežums šajā eksperimentā nemainījās. Tie ir kontrolēti hormonu dinamikas novērojumi, nevis ilgstoša spēka vai atveseļošanās uzlabojuma pierādījumi. Vēlākais Cabrales pētījums mērīja pašu peptīdu cilvēku farmakokinētikas darbā, kas ir cits jautājums nekā turpmākās GH atbildes. Atradumiem jāpaliek saistītiem ar pētīto molekulu, populāciju un apstākļiem. Ne receptora identificēšana, ne endokrīna atbilde neapstiprina atsevišķa pētījumu preparāta efektivitāti vai drošumu.

Jautājumi par pētniecību

Kā atšķiras GHRP-6, GHRH un GH?

GHRP-6 ir īss sekretagogs, GHRH ir atbrīvojošais hormons, bet GH ir lielāks proteīns, kura izdalīšanos var izmērīt. Tie ir atšķirīgas struktūras un receptoru konteksti. Lielāka apvienotā hormonu atbilde nepadara molekulas savstarpēji aizstājamas.

Vai augstāks GH vai IGF-I pierāda lielāku muskuļu spēku?

Nē. Tie ir endokrīnie rādītāji. Funkcionāls secinājums prasa atbilstošus šīs funkcijas pētījumus attiecīgajā populācijā. Atlasītie cilvēku eksperimenti galvenokārt pētīja hormonu dinamiku un nevar pamatot vispārēju spēka vai atveseļošanās ieguvumu.

Vai modificēta GHRP-6 vai GHRP-2 pētījumus var uzskatīt par GHRP-6 pierādījumiem?

Tie prasa atsevišķu izvērtējumu. D-Lys3-GHRP-6 ir modificēts antagonists, un GHRP-2 ir cits sekretagogs. Līdzīgs saimes nosaukums nenorāda faktisko vielu eksperimentā. Atradumus nedrīkst pārrakstīt parastajam GHRP-6 tikai šīs nosaukumu līdzības dēļ.

Avoti

1. Bowers et al., J Clin Endocrinol Metab 1990DOI: 10.1210/jcem-70-4-975PMID: 2108187
2. Jaffe et al., J Clin Endocrinol Metab 1993DOI: 10.1210/jcem.77.6.7903313PMID: 7903313
3. Howard et al., Science 1996, sekretagoga receptora identificēšanaDOI: 10.1126/science.273.5277.974PMID: 8688086
4. Cabrales et al., Eur J Pharm Sci 2013, cilvēka intravenozā peptīdu farmakokinētikaDOI: 10.1016/j.ejps.2012.10.006PMID: 23099431

Darbības mehānisms

GHRP-6 stimulē endogēna GH izdalīšanos, nevis piegādā pašu GH proteīnu. Howard et al. (1996) raksturoja receptoru, caur kuru darbojas sintētiskie sekretagogi, nošķirot šo ceļu no GHRH receptora. Bowers un kolēģi novēroja palielinātu cirkulējošo GH pēc iedarbības ar pētīto heksapeptīdu, un atbilde bija lielāka, to kombinējot ar GHRH. Viņu endokrīnajos mērījumos tika iekļautas arī prolaktīna un kortizola izmaiņas noteiktos apstākļos. Apvienotā atbilde atbalsta mijiedarbību sistēmā; tā nepierāda, ka peptīdi ir identiski, ka visiem sekretagogiem ir vienāda selektivitāte vai ka hormonālā atbilde sniedz funkcionālu ieguvumu.

Pierādījumu stāvoklis

Bowers et al. (1990) pētīja 18 veselus vīriešus, izmantojot placebo un GHRH salīdzinājumus akūtu atbilžu novērtēšanai. Jaffe et al. (1993) salīdzināja ilgstošu GHRP-6 infūziju ar fizioloģisko šķīdumu deviņiem veseliem jauniem vīriešiem. Viņi ziņoja par GH pulsa amplitūdas un integrētās GH koncentrācijas izmaiņām kopā ar paaugstinātu IGF-I, kamēr pulsa biežums šajā eksperimentā nemainījās. Tie ir kontrolēti hormonu dinamikas novērojumi, nevis ilgstoša spēka vai atveseļošanās uzlabojuma pierādījumi. Vēlākais Cabrales pētījums mērīja pašu peptīdu cilvēku farmakokinētikas darbā, kas ir cits jautājums nekā turpmākās GH atbildes. Atradumiem jāpaliek saistītiem ar pētīto molekulu, populāciju un apstākļiem. Ne receptora identificēšana, ne endokrīna atbilde neapstiprina atsevišķa pētījumu preparāta efektivitāti vai drošumu.

Jautājumi par pētniecību

Kā atšķiras GHRP-6, GHRH un GH?

GHRP-6 ir īss sekretagogs, GHRH ir atbrīvojošais hormons, bet GH ir lielāks proteīns, kura izdalīšanos var izmērīt. Tie ir atšķirīgas struktūras un receptoru konteksti. Lielāka apvienotā hormonu atbilde nepadara molekulas savstarpēji aizstājamas.

Vai augstāks GH vai IGF-I pierāda lielāku muskuļu spēku?

Nē. Tie ir endokrīnie rādītāji. Funkcionāls secinājums prasa atbilstošus šīs funkcijas pētījumus attiecīgajā populācijā. Atlasītie cilvēku eksperimenti galvenokārt pētīja hormonu dinamiku un nevar pamatot vispārēju spēka vai atveseļošanās ieguvumu.

Vai modificēta GHRP-6 vai GHRP-2 pētījumus var uzskatīt par GHRP-6 pierādījumiem?

Tie prasa atsevišķu izvērtējumu. D-Lys3-GHRP-6 ir modificēts antagonists, un GHRP-2 ir cits sekretagogs. Līdzīgs saimes nosaukums nenorāda faktisko vielu eksperimentā. Atradumus nedrīkst pārrakstīt parastajam GHRP-6 tikai šīs nosaukumu līdzības dēļ.

Avoti

1. Bowers et al., J Clin Endocrinol Metab 1990DOI: 10.1210/jcem-70-4-975PMID: 2108187
2. Jaffe et al., J Clin Endocrinol Metab 1993DOI: 10.1210/jcem.77.6.7903313PMID: 7903313
3. Howard et al., Science 1996, sekretagoga receptora identificēšanaDOI: 10.1126/science.273.5277.974PMID: 8688086
4. Cabrales et al., Eur J Pharm Sci 2013, cilvēka intravenozā peptīdu farmakokinētikaDOI: 10.1016/j.ejps.2012.10.006PMID: 23099431